dāvana diviem

Dāvanas diviem

Visur apkārt sabiedrībai sludina – dāviniet dāvanas, pērciet lietas, kas jums it kā ir nepieciešamas, ieprieciniet mīļotos ar ziediem, šokolādi un rotaslietām. Dāvanas diviem, dāvanas mīļotajai meitenei, sievai, vīram tētim – dāviniet dāvanas.

Es gan gribētu ieteikt ko citu, manuprāt, prātīgāku ieteikumu – dāviniet labus vārdu, dāviniet pieskārienus un glāstus. Dāvanas diviem – pasakiet viens vārdus, kurus otra pusīte ir pelnījusi.

Dāvanas pāriem – tās nav tikai rozes, dārglietas, mantiskās vērtības. Patiesa dāvana, dāvana no sirds, tā ir tāda dāvana, kuru iespējams saņemt katru dienu. Pasaki viņai, cik svarīga viņa tev ir, cik neatkārtojama, cik īpaša un skaista. Pasaki viņam, ka tieši viņš ir stiprākais un iekārojamākais vīrietis, ka nevienu citu tu negribi… Palutiniet viens otru ar vārdiem. Tieši vārdi mūsdienās kļūst par lielāko dāvanu otram, jo mēs sākam aizmirst ko nozīmē RUNĀT.

Tā nav māksla uzrakstīt SMS, kura nokopēta no interneta. Tā nav māksla pārrakstīt kāda cita vārdus, kādu slavenu domu graudu. Māksla ir pašam izdomāt, pašam uzrakstīt un pateikt skaļi – ar savu emociju intonāciju.

Dāviniet viens otram pieskārienus – liegus un maigus, tādus, kas pasaka to pašu, kas sakāms vārdiem. Pasakiet ar skūpstu – “Es tevi mīlu, tu man esi vajadzīgs…”

Dāviniet laiku.

Laiks ir tas, kam mums tik ļoti pietrūkst. Man pietrūkst laika, lai parotaļātos ar savu bērnu, jo man ir jāstrādā. Man trūkst laika, lai vienkārši samīļotu vīru pēc darba, jo man vēl jāpaspēj izmazgāt veļa un pagatavot vakariņas. Un vīram pietrūkst laika, lai parunātos ar mani pēc darba, jo viņš ātrāk grib iet gulēt, lai no rīta atkal celtos uz darbu…

Dāviniet laiku. Mīļais, uzdāvini man desmit minūtes laika sarunai, pastāsti, kā tev šodien gājis. Mīļā, samīļo mani pēc darba dienas, kas bijusi smaga. Un es uzdāvināšu visu pasaules laiku saviem bērniem, kuri no manis mācās. Ja es neveltīšu laiku tiem, ko mīlu, tad kā viņi varēs dāvāt laiku sev mīļajiem nākotnē? Cilvēki mācās viens no otra, bērni “uzsūc” mūsu enerģiju. Nevis izsūc, bet uzsūc, paņem no mums tik, cik nepieciešams. Un mēs dodam saviem bērniem visu, kas mums ir, jo mīlam.

Dāviniet saviem tuvajiem visu to, kas jums pašiem svēts un svarīgs. Dāviniet bez iebildumiem. Ziedi un dārgas dāvanas var pagaidīt līdz svētkiem, līdz dienai, kad vienkārši gribēsies palutināt, kad gribēsies uzdāvināt ko citu, ko savādāku… Materiālās vērtības nedrīkst mums būt pirmajā vietā, nekad.

Cilvēki ir ļauni. Cilvēki ir skaudīgi. Cilvēki ir citādi kādus viņus iztēlojies Dievs, kad radījis. Mums bija jābūt draudzīgiem un saprātīgiem. Tā vietā mēs esam egoistiski, ļauni un skaudīgi. Vai tas ir pareizi? Mēs taču varam laboties, mēs varam būt citādi.

“Pārvarēt sevi tādu, kāds esi, un veidot sevi tādu, kādam

ir jābūt – lūk, cilvēcības būtība. Būt vai nebūt

cilvēcīgam – ir atkarīgs tikai no katra paša.”

“Valdīt pār pašam pār sevi tādā mērā, lai spētu citus

cienīt ne mazāk, kā sevi pašu, attiekties pret citiem tā,

kā vēlamies, lai attiektos pret mums pašiem, – lūk, ko var

dēvēt par cilvēkmīlestības būtību.”

Šie abi dzejoļi izsaka to, kādi mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt. Katrs taču pats var nolemt – būt labam vai ļaunam, dalīties ar to, kas man ir vai būt egoistei.

Ikreiz, kad es izeju laukā, es ievēroju – cilvēki ir tādi, kādi esam paši. Ja es dodos laukā ar smaidu un pozitīvu attieksmi – apkārtējie man uzsmaida, kaut ar skatienu vien. Ja es dodos laukā sarauktu pieri un īgna – arī pretī saņemu tādu pat attieksmi, kas vēl vairāk sabojā manu noskaņojumu…